“Latvijas pilsētas valsts 20 gados” par Ķemeriem

Ieva Lazda

Pilsētas tiesības Ķemeriem piešķirtas tikai 1928.g., kaut gan Ķemeri jau sen pazīstami tālu ārpus Latvijas robežām kā ievērojama dziedniecības vieta ar saviem veselības avotiem. Ķemeru pilsēta attīstījusies pie sēravotiem, ko senajā literatūrā apzīmēja par Slokas avotiem, bet tautā sauca par svētavotiem, jo tautā šo avotu ūdens jau pirms vairākiem gadu simteņiem lietots slimību dziedināšanai.
1561. gadā Kurzemes hercogs Gothards Ketlers par kādu parādu ieķīlājis Dr. Matiasam Frīzneram 6 zemnieku un zvejnieku mājas starp, kurām minēta arī “Kemmeru“ māja, kas atradusies tagadējās sēravotu ēkas vietā.
Apkārtējie iedzīvotāji jau sen pazinuši sēravotu dziednieciskās īpašības un viņos dziedinājuši ādas, acu un reumatiskās slimības. Avotos atrasti daudzi naudas gabali un citas lietas, ko slimnieki ziedojuši avotiem par atdabūto veselību. No purvainās, grūti pieejamās vietas slimniekiem nesa ūdeni uz divām tuvākām mežsargu mājām Slokas daļā, kur dzīvoja mežsargs Ansis Ķemers un Klīves muižā, Kurzemes daļā.
Pirmie ārsti , kas jau 1796. gadā sākuši sūtīt slimniekus uz svētavotiem, bija Rīgas apriņķa ārsts Langenbeks un Dr. Hāns. Kad 1801. gada Pēterburgas medicīnas padome komandēja galma aptiekāru Lovicu uz Baldoni pētīt sērūdeni, Langenbeks aicināja Lovicu pētīt arī Slokas Svētavotu.
Lovics nepaguva darbus pabeigt, kad tika aizsaukts atpakaļ uz Pēterburgu, tāpēc Langenbeks aicināja Rīgas aptiekāru Grindelu. Grindelu aizsauca uz Tērbatu par farmācijas un ķīmijas profesoru, un sīkākus pētījumus viņš izdarīja tikai atgriezies Rīgā. Pētījumu rezultāti bija ļoti labvēlīgi, un ārsti sāka sūtīt slimniekus uz Ķemeriem jau lielākā skaitā, kāpēc Slokas iedzīvotāji ar 1818. gadu sāka celt Ķemeros mājiņas slimnieku vajadzībām. 1825. gadā Klīves mežkungs Feihtners ar Trautmaņa kundzi no Jelgavas uzcēla pirmo peldu viesnīcu ar vannu nodaļu, kam sērūdeni piegādāja mucās. Šī privātā iestāde atradās ap to vietu, kur tagad uzcelta pilsētas pamatskola. 1827. gadā Feihtnera uzceltā iestāde nodega.
Ķemeru attīstību turpmāk sekmēja ģenerālgubernators grāfs Pālens, kurš Ķemeros ārstējās trīs vasaras, no 1833. līdz 1835. gadam. Pēc viņa ierosinājuma ķeizars Nikolajs 1. atvēlēja 1836. gadā Ķemeru izbūvei 687 desetīnas zemes un 100 000 rubļu naudas ēku celšanai.
1838. gada 18. jūlijā atklāja pirmo valsts peldu iestādi, ko pārvaldīja trīs vīru komisija, ar 32 numuriem. 1891.gadā komisiju likvidēja un tās vietā Medicīnas departaments iecēla direkciju (ar direktoru ārstu), kas gādāja par iestādes paplašināšanu un slīksnāju dūņu lietošanu dziedniecībā. Ar to pašu gadu sākts lietot arī mākslīgo minerāldziedniecību. 1897. gadā ierīkotas pirmās dūņu vannas, un Ķemerus apmeklēja pāri par 2000 peldu viesu.
Lai nosusinātu Ķemeru apkārtnes purvus, Krievijas valdība 1900 gadā atpirka no Slokas pilsētas ūdens dzirnavas, kuru dambji sacēla ūdens līmeni plašā apkārtnē un padarīja to mitru.
Ķemeru direkcija rūpējās arī par slimnieku reliģisko vajadzību apmierināšanu un 1893. gadā uzceļ pareizticīgo baznīcu. 1897. gadā uzceļ luterāņu lūgšanu namu, ko vēlāk pārbūvē par baznīcu, un 1899. gadā – Romas katoļu baznīcu.
1896. gadā ierīkoja diližansa satiksmi ar Jaunķemeru jūrmalu, kas atrodas 5 kilometrus no Ķemeriem, bet 1912. gadā elektrisko tramvaju. Jau pēdējos gados pirms pasaules kara Ķemeri ar saviem bagātiem dziedniecības līdzekļiem bija iemantojuši slavu ne vien Krievijā, bet arī Vakareiropā.
Pasaules kara laikā Ķemeri atradās kaujas līnijā, un 1915.gadā krievi atkāpdamies tos nodedzināja un dziedniecības ēkas saspridzināja.
pēc Latvijas valsts nodibināšanās Ķemeri uzcelti gandrīz pilnīgi no jauna un izveidoti par vienu no modernākām Eiropas dziedniecības vietām. No 1921. līdz 1924. gadam atjaunotas atlikušās priekškara peldu iestādes ēkas, bet 1925. gadā sāka darboties tagadējās 1. klases dūņu un sērūdens vannu ēkas, dūņu krāšanas un sildāmtornis, kā arī dūņu sagatavošanas stacija kūdras laukos.
No 1928 līdz 1931.gadam uzcēla dūņu komprešu un ogļskābes vannu ēkas, kā arī ūdenstorni ar salda un sērūdens rezervuāriem, pārbūvēja sērūdens krāšanas un sildāmietaisi un vadus. 1928. gadā sāka (un turpina vēl tagad) uzpildīt un nosusināt iestādes apkārtni, kā arī izkopt plašo parku, par ko jāpateicas enerģiskajam Ķemeru sēravotu direktoram Dr. J. Lībietim.
Parka un meža celiņu tīkls tagad iet līdz 4 km attālajam Slokas ezeram.
1936. gadā atklāta modernā Valsts Ķemeru viesnīca. Viesnīca savā peldiestādē uzņem cauru gadu slimniekus, un tur var izlietot visus Ķemeru slavenos dziedniecības līdzekļus un metodes. Viesnīca, kuras būve izmaksāja ap 3 000 000 latu, ir 116 m gara piecstāvu ēka, kurā bez 105 istabām ar vannām vēl ir dziedniecības iestāde, jumta dārzs, apsauļošanās terase, skatu tornis utt.
Bez minētās viesnīcas un dziedniecības iestādes Ķemeros vēl ļoti daudz ko redzēt: plašais iekoptais parks (celiņu kopgarums apm. 15 km), skatu tornis (42 m augsts, apakšējā stāvā ūdens rezervuārs), Vēršupīte (ietek Slokas ezerā), pieminekļi Pasaules karā kritušiem karavīriem (pie luterāņu un pareizticīgo baznīcas), dūņu lauki (jau reiz lietotās dūņas 4 gadus tur sevišķos mārkos, pārklājot ar sērūdeni).
Īsākos vai tālākos gājienos sasniedzsami Jaunķemeri jūrmalā (pastāv arī autobusu satiksme), skaistais Slokas un Aklais ezers, Kaņiera ezers (ezera krastā starp Antiņciemu un Čauku ciemu pussalā atrodas pilskalns, kanāls savieno Kaņiera ezeru ar jūru, Kaņierezers savienots ar Dūņu ezeru, ezerā ietek Slokas upīte); Putnu ezers, Bigauņciems un Kaugurciems, kur varonīgajam kalpakiešu kapt. Zoltam un viņa cīņas biedriem celts piemineklis (1919. gada 18. maijā Zolta vadītie 130 karavīri, kad visas patronas bija izšautas, varonīgā durkļu cīņā padzina divus bataljonus labi apbruņotu ienaidnieku un izglāba visu fronti). Ieteicams arī gājiens uz Sloku un Lielupi; 16 km no Ķemeriem, pie Krāces kalna, apskatāms granīta piemineklis kritušiem nezināmiem latvju strēlniekiem. Garāki tūristu maršruti no Ķemeriem: Ķemeri – Tukums 22 km, Ķemeri-Smārdes stacija (pa dzelzceļu) un tālāk lejup gar Slocenes krastu līdz Amarnieku tūristu apmetnei pie Valguma ezera (5 km no Smārdes, šeit Kurzemes hercoga Jēkaba dzirnavu atliekas un vara rūdas kausētavas vieta – vara āmurs), tālāk uz Tukuma mežniecību un Šlokenbeku līdz Tukumam.
Pilsētas tiesības Ķemeri ieguva 1928. gada 25. februārī, t. i. 10 gadus atpakaļ.
Jāsaka, ka dziedniecības iestādes un pilsētas attīstība iet kopēju ceļu un savu attīstību ir sekmējušas viena otrai. Nekad Ķemeros nebūtu iedomājams tik liels peldviesu un vasarnieku pieplūdums, ja tur nebūtu dziedniecības iestādes, un nekad dziedniecības iestāde nevarētu lepoties ar šo lielo peldviesu skaitu, ja peldviesu vajadzībām pilsētas iedzīvotāji nebūtu sacēluši vasarnīcas ar ērtiem un labiem dzīvokļiem.
Ķemeri kā pilsēta uzplaukuši ļoti ātri. Pašreiz Ķemeru pilsētā ir 548 gruntsgabali ar 684 dzīvojamām ēkām un vasarnīcām, turpretīm 1928.gadā tādu bija tikai 386, tātad dzīvojamo māju skaits pēdējos 10 gados pieaudzis par 318, tas ir gandrīz divkāršojies. Tas, saprotams, stāv ciešā sakarā ar peldviesu skaitu. 1928. gadā bijuši 4328 peldviesi, bet 1937.g – 8645. Pieaudzis arī pastāvīgo iedzīvotāju skaits: 1928. g. bijuši 924 pastāvīgie iedzīvotāji, bet 1938. gadā – 1149. No visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem 96% ir latvieši un tikai 4% sveštautieši.
Ja aplūkojam iebraukušo ārzemnieku skaitu pēdējos 4 gados, tad redzam, ka 1934. g. iebraukuši 512 ārzemnieki, 1935. gadā – 518, 1936. gadā – 786, un 1937. gadā – 996. Šie dati rāda, cik strauji aug ārzemnieku pieplūdums Ķemeros, un sevišķi strauji tas sāka augt ar 1936. gadu, kad iesāka darboties valsts Ķemeru viesnīca. Iebraukušie ārzemnieki ir no visām pasaules malām. Tā 1937. gadā no Zviedrijas bijuši 134, no Anglijas – 38, no Vācijas – 78, no Polijas – 61, no Amerikas – 46, no Austrālijas – 8, no Afrikas – 19 un no Brazilijas – 4.
Cik strauji attīstījušies Ķemeri, rāda arī pilsētas pašvaldības budžeti. Pirmais pilsētas buždets 1928. gadā bija Ls 23 000,-, turpretim 1938.gadā tas jau pārsniedza Ls 76 000,-, tātad pavairojies trīskārtīgi.
1933. gadā Šoseju un zemes ceļu departaments atjaunoja Tukuma ielas izšosēto segu un to asfaltēja; pilsētas valde ierīkoja grunts un lietus ūdeņu kanalizācijas tīklu no dzelzsbetona caurulēm, uzpildīja trotuārus un ierīkoja apstādījumus 1300 m garumā. Tukuma ielas un kanalizācijas izbūvē pilsētas pašvaldība ieguldīja Ls 42 000,-.
1934. gada 15. maija pārmaiņas ienesa pilsētas saimnieciskajā dzīvē lielu uzplaukumu un attīstību. Ko dome nebija varējusi veikt savos 6 darbības gados, tas tagad jau sasniegts četros.
Jau 1934. gada rudenī pabeidza pilsētas pamatskolas būvi, kas bija iesākta 1930.gadā, bet dažādu partiju nesaskaņu un līdzekļu trūkuma dēļ bija apstājusies. Pie skolas pastāv bibliotēka ar 1500 sējumiem, no kuriem Valsts Prezidenta Dr. Kārļa Ulmaņa draudzīgais aicinājums vien devis pāri par 400 sējumiem.
Tanī pašā 1934. gadā izbūvēts arī jaunais pilsētas tirgus laukums ar asfalta laukuma platību 4000 kv. metru. Pakāpeniski izveidojot savu izbūves projektu, pilsētas pašvaldība 1935. gadā izbūvējusi un izšosējusi Vidzemes ielu 1100 metru garumā un 1936. gadā Tirgus ielu 900 m garumā. Pašreiz no pilsētas centra ielu kopgaruma 12 000 metriem jau pašu spēkiem izšosēti 6000 m, tātad jau puse.
Vēl priekš dažiem gadiem Ķemeru pilsētas centrā varēja redzēt vaļējus grāvjus, bet tagad to vietā ir ierīkota grunts un lietus ūdeņu kanalizācija; kanalizācijas kopgarums pilsētas centrā pārsniedza 8000 m, no kuriem 1935.,1936. un 1937. gadā izbūvēti pāri par 5000 m.

Jubilejas izdevums “Latvijas pilsētas valsts 20 gados” Rīga 1938. gads
Iesūtījis Uldis Vanags