Lielajā talkā Ķemeru apkārtne padarīta skaistāka

Ieva Lazda

Labie darbi Ķemeru apkārtnes sakopšanā sākās jau nedēļā pirms talkas un noslēdzās sestdien, Lielās talkas dienā.

21., 22. un 24. aprīlī Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas darbinieki vāca atkritumus meža celiņos pie Ventspils šosejas.

22. aprīlī Pumpuru vidusskolas 10. klašu skolēni kopā ar savām klašu audzinātājām sakopa Valguma ezera, Liliju ezera apkārtni, Gausās jūdzes pludmali un ceļmalu, kā arī stādīja mežu Džūkstes pagastā.

Piektdien, 24. aprīlī 20 Ķemeru skolas skolēni devās sakopt tā sauktos Ķemeru pilsētas kalnus kopā ar skolotājām Sarmīti Pastari un Vivitu Berni.

Piektdien Dienas centra apmeklētāji sakopa Dūņu ceļa un Slokas ezera apkārtni.

Sestdien, 25. aprīlī Ķemeru apkārtnē bija vislielākā rosība – Liepmežu kapus sakopa Slampes un Jūrmalas pašvaldību pārstāvji, kā arī vietējie iedzīvotāji un partijas “Tev, Jūrmalai” biedri. (Vietējie iedzīvotāji laipni lūgti apskatīt paveikto!) Talkotāji darbojās sakopjot arī Melnezera apkārtni un pabeidzot sakopšanas darbus Skolas ezera apkārtnē.

Lai arī ir prieks, ka vēl arvien tik daudzi cilvēki ir gatavi veltīt savu laiku un darbu, lai padarītu apkārtni skaistāku, skumdina tas, ka laiks un darbs jāiegulda nevis radošās, inovatīvās aktivitātēs, kuras padarītu mūsu ikdienu skaistāku un ērtāku, bet novācot atkritumus pēc tiem, kas uzskata dabu par bezmaksas atkritumu konteineru.

Iespējams, lielu daļu atkritumu, kuri šobrīd nonāk dabā – stikla un plastmasas pudeles – varētu samazināt depozīta sistēmas ieviešana, kura darbojas daudzviet Eiropā, tai skaitā Igaunijā. Taču pārējo atkritumu sakarā būtu jāatceras un jāatgādina arī citiem, ka lielākā daļa no atkritumiem, ko atstājam mežā vai iemetam ūdeni, sagaidīs mūs un mūsu bērnus vēl daudzus, daudzus gadu desmitus.

Dabā atkritumu nav – kas vienam izrādās lieks, tas citam noder. Pat tik izturīgu lietu kā nomestie brieža vai aļņa ragi sīkie grauzēji nokopj dažu gadu laikā.

Mēs esam aizgājuši no dabas pietiekami tālu, lai spētu radīt lietas, kuras nevienam citam nenoder un pašas no sevis nesadalās. Sīkāk par atkritumu mūžu dabā var izlasīt rakstā Drazu realitāte, taču īpaši pieminēšanas vērtas ir skārdenes, kuras sadalās pēc 80 – 250 gadiem, plastikāta pudeles, kuras sadalās pēc 450 gadiem, un stikls, kurš nesadalās vispār. Cik daudzi no mums būs dzīvi pēc 80 gadiem? Retais. Bet mūsu skārdenes pēc 80 gadiem vēl arvien žvadzēs ceļu nomalēs, mūsu mazmazbērni upmalā sagriezīs kājas uz vecvectēva saplēstām pudelēm un dzers ūdentiņu ar dzīvsudraba piejaukumu no šodien izmestajām baterijām. Ja reiz mēs, cilvēki, esam spējīgi radīt ilgmūžīgas un pat mūžīgas lietas, kas ietekmēs paaudžu paaudzes, tad varbūt būtu vērts ražot ko citu, nevis atkritumus? Varbūt vērts mēģināt nākamajām paaudzēm atstāt ko skaistu?