pārdomām…

Inta

Dvēsele jau nestaigā pa ziediem. Ikdienā tā, apvilkusi nātnu priekšautiņu, vāc citu atstātos sūdus. Kurš gan to ir redzējis visā tās krāšņumā? Ikdienības sūbējums to ir pārklājis un pamazām vien dzēsis tās īpašo mirdzumu un starojumu. Un kādudien ne tikai citi, bet arī tu pats nezini, kāda ir tavas dvēseles gaisma. Tev laika ir pieticis tikai sava ārējā veidola spodrināšanai. Un tu nemaz negribi, un tev nemaz nav vajadzības pierādīt aklajiem un kurlajiem, un negribošajiem, ka tevī mīt skaista dvēsele. Tu pat aizmirsti to apliecināt arī sev. Pamazām no negribošā tu pārvērties par noliedzošo. Inerta vēlme tevī apvienojas ar intereses zudumu un, ja kāds iedomājas tev pajautāt tavas domas, tev ir gatava atbilde. Tev ir zināšanas un tu tās vari parādīt tikai ar kritikas palīdzību. Tavs viedoklis par to, kā vajadzētu būt un kā ir pareizi, met krietnu ēnu.

Un kāda sirdsdarbs šai pavēnī kļūst melns un maziņš. Un tev nez kāpēc liekas, ka tu spīdi. Tu esi nodzēsis kāda gaismu, nevis to atstarojis. Bet tikai divu prieks ir dubults prieks. Tikai atstarota gaisma ir dubulta gaisma.

…

Dus Saulcerīte rātni miegā, un Antiņš stikla kalnā jāj… Ir mana dvēsele kā kalta sniegā, ir kādam tā vēl jāatklāj. Vien tam, kam gars būs cēlies augstu un kuru griba kalnā ved, tam atliks tikai pasniegt plaukstu, lai princesīte acis ver…

Aizkustināt sirdi, saviļņot dvēseli, pārtraukt stingumu… Uzvarēt stikla kalnu, izkausēt ledus zārku, modināt cilvēcību… Kam ir jānotiek, lai dzīvība sāktu dzīvot? Kad tas notiek? Kad cilvēks saplūst ar savu būtību? Kad viņš beidzot kļūst pats? Piedzimt miesā un piedzimt garā. Tas nav viens un tas pats. Izkļūt no mātes miesām, lai kaut kad iekļūtu savā būtībā. Caursist to. Zināt nav prast. Meklēt ceļu pie sevis un tā arī neatrast?!

Dzīve rit vairākos līmeņos. Un cilvēku saskarsme notiek gluži tāpat –fiziska, garīga, emocionāla, mentāla un vēl, un vēl… Ar dažiem ir vienkārši. Tie ir garāmgājēji – satiekas, parunājas, varbūt pat paspiež viens otram roku un viss. Dziļāk par prātu nekas netiek skarts. Tad ir draugu būšanas – prieka un bēdu kopīgas asaras, domas dalītas un dažas vasaras… Bet viss rit tā viegli un būtība netiek skarta. Stikla kalns un ledus pagrabs dvēseli vēl arvien slēdz. Pasaule apkārt tai dzīvo, bet nav savas būtības visā šai burzmā klāt. Viss notiek it kā pats no sevis un par nomodu nekas nespēj liecināt.

Tad atjāj Antiņš – šis vienkāršais lauku puisis – svešās drānās uz sveša zirga. Nekas viņam nepieder. Bet viņš vienīgais spēj atdot princesei to, kā tai trūkst. Viņam pat nav nekas īpašs jādara; vien jābūt ir savā laikā un savā vietā, jāvēlas stipri, stipri un jānotic sev. Mīlestība veic pārējo. Tā pašķir ceļu saulei, atkausē sirdi un atdod to pasaulei.

Pasaka ir galā. Bet brīnums dzīvo. Mīlestības brīnums, dzīvības dzimšana, dvēseļu satikšanās, būtības atgūšana un mūžības atkāpšanās.

Sveika, Saule!

Sveika, Pasaule!

Tā esmu ES! 

Gunta Kraulere

“Uz degoša tilta”