pārdomām…

Inta

Ne jau vieta, cilvēki vietu ceļ.

Kāpēc dzīvības okeānā ir salas, kur viss pārvēršas akmenī? Ko vēsta šie tēli? Kāpēc sirds zaudē spēku tos žēlojot? Vai viņi paši ir vainīgi, ka nav laimīgi? Varbūt jutās vainīgi par to, ka ir laimīgi? Kurš tiem ielīda ausīs un izdzēra acis sausas? Kāpēc vairs nav uz pasaules šo svētlaimīgo salu? Par to man atkal un atkal jādomā. Kas viņu dvēseles tik smalkos putekļos malis? Kas vērtīgo ārā skalojos? Kas sēž kā saimnieks uz akmeņiem? Kāpēc par to raudot, nevis par sirdīm smaidot cilvēki dzied?

Vai arī dvēsele ir nogrimusi sala? Kāpēc bērniem tā dzīva, bet mēs to pa laiciņam pazaudējam? Manipulēja, tad sakām. Mani pulēja. Kāds aizslaucīja rievas, kāds tās pienesa ar kakām. Kurš to caur acīm un ausīm spēja? Kurš manipulēja? Kam bija iespēja aizmālēt acis ar zeltu un pieliet ausis ar dubļiem. Kāpēc tās balsis no ārpuses mani parādos sēja? To neviens toreiz man neatbildēja. Māte glābt savu dvēseli ik rītus un vakarus cītīgi kaut kur skrēja. Es to nesapratu. Bet manas meitenes pa to laiku, saldi pagulēja. Un tas viņām noderēja.

Ja kāds kā ar āmuru ilgi un lēni dauza, tad tā apziņa, kas pa spraudziņām grīdā iedzīta, atbild. Un nama saimnieks vairs nejūtas saimnieks, jo to zupu cits viņam šķīvītī esot lējis un viņš nav ar zemošanos pienācīgi par to atbildējis. Un nu viņu sodīšot. Un tad, nesagaidījis to, viņš sevi pātago pats. Un viņam vēl sola, ka kāds ar otru zupas bļodiņu, pirms pirmā ir atstrādāta, nāks. Nu kā te lai būtu vairs laimīgs prāts? Nekāda svētlaime nesanāk. Pietiek laika vien bērnus par dzīvumu rāt…
Kad tas sākās un kāpēc? Es esmu šo laiku cilvēks, man nejautājiet. Es atceros tomēr kaut kur sevī dziļi dzīlēs noraktus arī tos garos galdus, kur visi pēc darba ilgi un priecīgi vakarēja, jo zelta vietā klētī bij sēklai noliktais graudu pods… Un tas, kurš aris un sējis, tam arī būt laimīgam bija gods. Savu paša audzētu maizi bērnu smiekliem vienmēr vērts dot. Un ja nav audzētas, tad vismaz paša pelnīto dot, jo tā nepazemos. Tā vēl ar spēku un ticību rītdienai aplaimos. Jo svētlaime ir tikums, kas galdu uzklāj un pēc tam nokopj, drupatas putniņiem padalot.
Cita dotam un darītam nav tādas vērtība, kā paša veikumam. Ne velti mēs, latvieši, dziedam – Dod Dieviņi Dot, laid laimē diet un ļauj priekā dziedāt. Citu neko. Citu prot rokas. Sevi un pasauli aplaimot. Prast prieku. Vai tas ir dauz vai maz? Ne man to spriest. Katram sevī pašam ir jāattopas. Vai varbūt dvēsli, kad tā vēl dzīva, jāpabaro. Caur acīm un ausīm priekā pasauli klausoties. Un tas ir iespējami.

Gunta Kraulere